Ko gan divas draudzenes dara, uz brītiņu izrāvušās no ikdienas rutīnas? Sasteidz iekavēto, apmeklējot izstādes un kino? Dodas veikalu apgaitā, spoži demonstrējot savu gaumi un rocību? Varbūt. Bet reizēm viņām tā visa nemaz nevajag. Pietiek ar klusu, labi zināmu vietiņu, kur pie tases labas kafijas stundām var sēdēt pie iemīļotā galdiņa – tā, kas pie loga. Un nebaidīties, ka kāds iztraucēs, pirms vēl mājinieku zvanu un īsziņu pieaugošā intensitāte pasākumam nepieliks dabisku punktu. Tā nupat gadījās arī man. Draudzene sen pazīstama. Dziļi plaušās ievilkušas skurbinošo brīvības elpu, sākām runāt par viņiem – tiem, kuri palikuši mājās pie bērniem vai ir brīvsolī.

              Šāda tikšanās ir reta. Visbiežāk to izdodas sarunāt, kad nevis vienai, bet abām pusēm “mērs ir pilns”. Kas vainīgs? Viņi! Šoreiz draudzenes vīrs aizmirsis par abu pirmās tikšanās gadadienu! Tā viņiem esot svēta tradīcija – abu intīms vakars sveču gaismā pie glāzes vīna. Neiztrūkstoša detaļa – mūzika. Tās pašas dziesmas, kas skanēja toreiz, draugu sarīkotā ballītē. Pagājuši jau septiņi gadi, aug bērni, bet tradīcija paliek. Viņa to vakaru TĀ gaidījusi! Divas nedēļas iepriekš nopirkusi sevišķi pikantu apakšveļu, bērnus “aizfīrējusi” pie vecākiem. Pilnai laimei trūkst tikai vienas sīkas detaļas – viņa! Nezvana. Satumst. Nezvana. Viņa sakostiem zobiem aizsūta īsziņu. Piezvana. Vainas izjūta balsī mijas ar lielu nenopietnību, jo darbā baļļuks. Jaunajam priekšniekam par godu. Turpinājums? Mēmais šovs. Mute ciet. Durvis ciet. Guli viesistabā uz dīvāna!

               No rīta, neskuvies un viegli dvakojošs, nāk lūgt piedošanu! Brrr… Es viņai saku – īsta vīrieša smaka! Viņa man par to, ka, ieraudzījis sievas uzmesto lūpu, tā arī neko prātīgu nav pateicis. Viņam sievietes jūtu pasaule ir pilnīgi neapgūts lauks! Koka klucis Konstantīns. Tāda, lūk, galējā diagnoze pēc stundu ilgas sūrošanās. Ko es? Man vieglāk. Mēs ar draugu kopā nedzīvojam. Tikko tuvojas brīdis, kura loģisks turpinājums – jau minētā diagnoze, tā uz pāris dienām varu informēt par lielās vientuļnieces režīmu. Un uzelpot. Kāja nekur vairs neaizķeras aiz vīrieša zeķes. Virtuvē palēnām ēdiena smaržas svin uzvaru pār cigarešu dūmu smārdu. Sporta pārraides beidzot nomaina relaksējoša mūzika. Kaķis arī izlien no pagrīdes. Izrādās, vēl dzīvs.

             Tā kā esmu par šīm lietām mazliet interesējusies, cenšos draudzenes domas vērst uz to, ka erotisks vakars nav plānojams pasākums. Tā drīzāk ir netverama lieta, kur zīda veļa nevar noderēt par tauriņu ķeramo. Turklāt vēl ar garantiju, ka vakars izdosies. Iededz sveci, uzliec mūziku, un “īstais fīlings” rokā. Var mēģināt, bet nevar zināt, kas no tā iznāks. Kā argumentu mēģinu pasniegt stāstu par gadījumu, kad draugu aizvedu uz ezeriņu, kura krastā skolas laikā pirmo reizi bučojos. Krasts pārpurvojies. Cilvēks nesaprašanā, ko no viņa grib? Neprātīgā fūrija attriekusi nabadziņu uz pasaules malas dūkstīm kaut kādu īpašu “fīlingu” meklēt! Draudzene manu atmiņu lavīnu apstādina vienā rāvienā: “Viņš pat nemēģināja!” Un lai es nemaz nerunājot – kopīgi svētki ir veids, kā kopt attiecības. Ne jau veļā tas āķis, bet attiecību dārziņa rušināšanā. Klusēju.  

               Zvaniņam sentimentāli notrinkšķot, kafejnīcā ienāk kārtējais apmeklētājs. Mīksts, pelēks vilnas mētelis. Īsi apcirpts pakausis. Galdiņu viņš neaizņem. Tūlīt dodas pie letes, kur nopērk krietnu gabalu svaigas plātsmaizes. Trausls, mazliet salīcis augums. Ar maksāšanu viņam īsti neveicas. Kas par lietu? Ā, viena roka aizņemta! Izrādās, ar to tiek turēts mazs puišelis. Mazulis balansējot šūpojas, pašļūk iesānis un raida mums siekalainu smaidu. Eņģelītis! Sīki burbulīši viz lūpu kaktiņos. Cepurīte sašķiebusies. Vīrietis rūpīgi sakārto. Baltām, maigām, tīrām rokām. Nobučo siekalu tērcīti. Acis jaunajam cilvēkam samtainas, nedaudz sagurušas. Bērns skaļi iespiedzas un enerģijas uzplūdā strauji izliec muguru. Tēvs viņu klusā, rāmā balsī klusina, ar brīvo roku vienlaikus mēģinot iebīdīt maisiņā pirkumu. Pārdevēja, vitāla krievu sieviete, izsaka komplimentus. Atskrien arī trauku mazgātāja, asarainām acīm noskatās un nenoteikti knosās ap leti, lai tikai nebūtu jāaiziet, pirms aiz jaunā vīrieša un mazuļa mugurām neaizvērsies durvis, zvaniņam maigi strinkšķot.

             Redzētais mūsu sarunas plūdus uz laiku apslāpēja. Arī mēs piedalījāmies sirdi aizgrābjošajā “ah” un “oh” korī, kura fonā kafejnīcas klusums tagad šķiet gandrīz nomācošs. Izdvešu: “Tas tikai ir vīrietis!” Un skatos, kas notiks. Pauze. Visai gara. Līdz draudzene klusi nosaka: “Manis pēc. Tikai ne gultā!” Par ko ne? Maigs, rūpīgs, saprotošs. Koptas rokas. Tāds noteikti arī rīta agrumā smaržo pēc piparmētru konfektēm. Inteliģenta seja. Ar viņu noteikti var risināt sarunas par vissarežģītākajām jūtu peripetijām. Sapnis. Draudzene veras manī caur pieri: “Tāds, padzirdējis, kā es, atbildīgam mirklim tuvojoties, skaļāk iekunkstēšos, tūlīt pārtrauks labi iesākto, lai iejūtīgi apjautātos, vai kaut kas nav kārtībā. Mīļotā, varbūt esi piekususi? Atnest ūdeni?” Man tai brīdī ataust atmiņas par kādu senu draugu, kurš arī labprāt demonstrēja ārkārtīgu smalkjūtību. Tādēļ piekrītoši māju ar galvu – jā, jā, mīļā, un piedevām vēl vēlēsies, lai tu izrādi vislielāko pateicību. Ne katrs taču viņa vietā būtu tā rīkojies!

              Bet iedomājies, kāds viņš ir lielisks tēvs! Ļoti iespējams, ka teicami gatavo ēst. Turklāt vēl savāc aiz sevis! Ar tādu var izrunāties kā ar vistuvāko draudzeni. Man draugos ir vīrietis, kurš svētdienas pavada, lasot sieviešu žurnālus. Tos, kurus sieva ar meitu sanesušas. Turklāt dara to nevis tādēļ, ka “Rīgas Laiku” kāds no pastkastītes izķeksējis un “Klubu” ģimenes padome ieteikusi labāk neiegādāties, bet gan pats sava prieka pēc! Viņam patiesi patīk šī sievišķīgā lasāmviela. Tas ir tā, it kā mājās būtu nevis divas, bet vesels bars maigu un saprotošu dūju. Attiecības, visādi ezotēriski nieki, veselīgs uzturs, populāru cilvēku dienas un nedienas – tas viss viņu apņem kā svētdienas saule vai vecmāmiņas deķis. Viņš kaifo.

              Draudzene apstiprina – jā, viņasprāt, ar tādu var sēdēt jūras krastā un vērot, kā saule riet. Viņš neteiks, ka odi kož. Un neatgādinās, ka jāpaspēj vēl benzīnu ieliet. Tāds brīdī, kad pēdējā apelsīna krāsas svītriņa pazūd jūrā, ar atvieglojumu nelēks kājās un neskries projām. Viņš patiesi nodosies krāsu toņu saspēles vērošanai un norādīs vēl kādu vietiņu pie apvāršņa, kur cauri mākoņiem sārtojas atspulgs. Viņš kā bērns aizgūtnēm nodosies spēlei – kurš jūtīgāk un niansētāk uztvers šo brīdi? Tagad es esmu tā, kura runas plūdus pārtrauc ar nelielu skepses piešprici: “Ar tādu tu, draudzenīt, vari palikt arī zaudētājās…” 

              Sieviete man pretī iekampj krietnu malku aukstas kafijas un atsmej, ka tas nu gan viņai nedraudot. Pie jūras divatā viņi ar vīru pēdējoreiz bijuši īsi pirms otrā bēbja piedzimšanas. Bet, skatoties dzimtenes āres pa mašīnas logu, viņam galvenais, lai viss būtu kārtīgi apsēts, nopļauts vai uzarts. Tad ar ainavu viss ir kārtībā. Bet attiecībā uz maigo bērnu aukli viņa tomēr paliek nelokāma – ar tādu gultā nav ko iesākt. Vīrietī jābūt jūtamam pirmatnējam spēkam. Kaut kam, kas liek tev justies trauslai un neaizsargātai. Ķetnu sajūtai. Ja rokas spēj gaumīgi salocīt zīdaiņa drēbītes, bet nespēj nepacietībā noraut kleitiņu no tavas miesas, tad tur nekas nevar sanākt. Abu lietu apvienojums? Dabas pārpratums.

              Teiktais izskan apņēmīgi, gandrīz vai puiciski bravūrīgi. Tomēr mēs viena otru pazīstam pietiekami ilgi. Mani tik viegli ap stūri neapvedīsi. Tā arī ir. Drīz vien ritinātas tiek atmiņas par pirmo mīlestību – maigu zēnu, kuru citi apsaukāja par ņuņņu. Beigās arī pašai palika kauns par tādu. Pameta. Zēns tagad strādā bankā. Atbildīgā amatā. Laimīgi precējies.

               Ārā jau tumšs. Peļķēs laistās spuldzes. Saruna pieņem arvien globālākus mērogus. Kāpēc vīrietis nevarētu būt “divi vienā” – maigs auklis un mežonīgs kovbojs? Kāpēc viņš ir tik nepiemērots špagatam? Laikam baidās tapt ievainots – ļoti jūtīgās vietās. Kā vesternos rāda? Paša nav vēl ekrānā, bet pēc soļiem skaidri jūtams – tur nāk īsts “vecis”. Tāds, ar krampi. Ādas biksēs un ar šaujamo pie sāniem.

             Ko šodien? Breds Pits uzaudzē mazu, pieklājīgu bārdiņu, lai neizskatītos pārlieku vizbuļains. Pretarguments – pašas taču vēlamies koptu vīrieti! Kura gribēs, lai trīs dienu bārdiņa tiktu pasniegta komplektā ar trīs dienas nemazgātu kreklu un trīs dienas netīrītiem zobiem? Mīļumam jābūt tīriņam. Arī nagiem jābūt koptiem – tā ir aksioma. Bet vīrietis pie televizora ar nagu vīlīti? To ne! Pirts, masāža – labi, lai būtu. Pūtītes maskējošs zīmulis, lūpu spīdums? Nēēē. Aizspriedums. Šodienas vīrieti pamazām radina pat pie kosmetologa. Soli pa solītim. Piemēram, Vācijā stiprā dzimuma vajadzībām piedāvā īpašu procedūru, kuru varētu tulkot kā “klostera alus vannas”. Izstrādāta speciāli vīriešu gaumei, tā paredz relaksējošu miežu alus, iesala un eļļas maisījuma masāžu, kuras nobeigumā klientu norīvē ar džutas maisu un vēl pacienā ar kausiņu alus! Eleganti. Paredzēts tiem, kuros pirmatnējais tēviņš vēl nav miris, bet jaunais, maigais vēl pārāk kusls, lai izvērstos sev svešā un neapgūtā teritorijā. Piemēram, paģērot sejas pīlingu vai barojošu masku. Visam savs laiks!

              Protams, esam gana izglītojušās, lai zinātu modē nākušo vārdu “metroseksuālis”, kurš abām izraisa nelielu nepatiku. Vispirms jau vārds dots kokteilim, kura sastāvdaļas ne pārāk labi iet kopā – kopts skaistulis, ģimenes tēvs, labs “čoms”, regulārs bāru un futbola apmeklētājs… Otrām kārtām, kokteili pasniedz kā absolūtu inovāciju, kas atkal mūsu sejām liek skepsē saviebties. Vai tad neviens nav bijis muzejā un nav pavērojis senos portretus – pūderēta seja, skaisti sacirtota parūka, stērķelētās krokās vai maigā žabo paslēpts kakls, rokā zobens, bet plaukstu apņem smalkas mežģīnes. Un kājas! Pavērojiet kājas! Baltas, piegulošas zīda zeķes – apaļīgos  vīrieša kāju ikrus pasniedz kā estētiskas baudas objektu. Un kur tad vēl kurpes… Ar zelta sprādzēm un briljantiem. Pārņem gandrīz vai skaudība. Es arī gribu pa dzīvi tā – pērļu kurpītēs! Noslēdzot šo himnu Eiropas augstmanim, kā par nelaimi atminamies, ka viņš taču dūšīgi smaržojās, lai nomāktu sliktās smakas. Nē, tādu netīru sārtvaidzi mums nevajag. Vēsture smird? Nē. Ja šodien kā jaunumu pasniedz SPA centru koncepciju, tad gribas iesaukties – visa antīkā Roma bija tādiem nosēta! Vēl vairāk. Kuru zemi impērijas karapulks iekaroja, tur aiz sevis atstāja savas pirtis jeb termas. Diezin, gladiatorus arī tādās ielaida? Māc šaubas. Spartaks būs bijis piesūcies ar arēnas lauvu krātiņu un sviedru smaku. Un bronzas pūderi viņam arī neviens nepiedāvāja. Nebija jau nekādas vajadzības. Viņa pēctečiem – tiem, kuri nevar atļauties stundām gozēties Vidusjūras saulītē, tiem gan tāds noderētu. Domāts – darīts. Vīriešu vadošās dekoratīvās kosmētikas līniju sortimentā tas jau ir iekļauts.

             Kāpēc mums dažbrīd izdodas saprast vīrieti? Tāpēc, ka mūsos ir kāda daļiņa vīrišķā elementa. Un otrādi. Tad nu ļausim vīrietim izdzīvot arī viņa sievišķo pusi. Pašas gribējām vienlīdzību. Sapratni. Kā lai viņš sievieti izprot? Mēģinot viņā kaut uz brīdi iejusties! Un tomēr gaužām gribas, lai šajā lielajā savstarpējās sapratnes pasākumā netiktu aizmirsta kāda detaļa – ik pa laikam mēs, sievietes, esam visnotaļ miesiskas būtnes. Ar sapni par vienu kārtīgu mačo, kas nelidinās pa mākoņiem! Ja par vienu perfekti koptu, civilizētu eksemplāru varētu teikt: “Zvērs, ne vīrietis!”, domāju, sieviete būtu patiesi apmierināta. Lai gan…

            Kādreiz prātoju, ka laimes mums par maz šķiet tāpēc, ka vairāk mēs nevarētu izturēt. Jā, jā. Kaķa glaudīšana beidzas ar nagu palaišanu. Bērna līksmība – ar kārtīgu kašķi. Latvieši saka: “No laimes traks var palikt!” Krievi “laimes” vietā lieto vārdu “tauki”, ienesot sakāmajā nedaudz citu akcentu, tomēr saglabājot domu, ka pārpilnība mūs ieved neprātā. Laimi lielās devās mēs nemaz nemākam saņemt. Kaut ko vajag līdzsvaram. Ja ne citādi, tad uzbrukt mačo, ka viņš nav noskuvies, bet no maiguma iemiesojuma paģērēt mežonīgi spalvainas krūtis. Špagats nav vīrietim. Tātad jāizvēlas. Iebilstat? Jums mājās ir tāds, kuram piemīt abas šīs kvalitātes? Uzmaniet viņu labi! Tāds ir ļoti rets eksemplārs! Bet, ja droši zināms, ka šis dabas retums mitinās kaimiņu vai draugu mājās, silti iesaku neuzķerties. Kur mūsu nav, tur viss ir saldāks.

             Pēc kārtējā telefona zvana draudzene kļūst steidzīga. Tās nebija bērna vaimanas par tēmu – rītdienai jāsagādā ķirbis un vēl jāpaspēj pārvērst briesmonī. Šoreiz zvanītājs bija vīrs. Viņam radusies ideja pagatavot kaut ko meksikāņu gaumē. Intīmām vakariņām.

            Esmu pārsteigta! Ideja? Koka klucim Konstantīnam? Draudzene enerģiski krāso lūpas un veras manī tādu skatu, it kā es nupat būtu iespļāvusi viņas kafijas tasē…